Kas jauns?/News

2009. gada 14. marts.... Nav tā, ka būtu baigā iedvesma kaut ko rakstīt... vienkārši gribēju atzīmēt, ka šodien aprit 2 mēneši kā es studēju [lasīt - tusēju] Vaxjo, Zviedrijā! Viss ir forši un apsolos, ka drīz saņemšos salikt bildes iekš jimdo!

Lai Jūs nemulsina tas, ka nav nekādu ierakstu šajā sadaļā....

Patiesībā jau "kas jauns" notiek ik mirkli...

Nu kādi ir mani lielākie jaunumi - esmu saņēmusi ERASMUS stipendiju, tā kā no 2009. gada janvāra uz kādu laiciņu (+/- 6 mēneši) pazudīšu no LV un dzīvošos pa Sviedriju!

Vēl pirms tam gan man kā Erasmus programmas buddy būs jārūpējās par 2 francūžiem, kas studēs manā augstskolā (neticami - bet esmu ar viņiem jau komuncējusi un viņi runā angliski!!! ;))... Katrā ziņā rudens solās pilns ar tusiņiem! :)

Nākošnedēļ izbaudīšu pensionāru brīvdienas - dzīvošos pa rehabilitācijas centru (nē, nē, neesmu ne alkoholiķe, ne arī kādas citas vainas man īsti nav), bet labā ziņa, ka solās ļoti karsts laiks, un tas rehabilitācijas centrs ir Baltezera krastā, tā kā.... :)

Tiku paņemta līdzi uz SEB un BTA rīkoto pasākumu "Mafijas paintbols", braucu līdzi ar nosacījumu, ka nespēlēšu....

Bet... Kas tev to deva... Jau pēc brīža velku virsū paintbola ekipējumu un esmu gatava cīņai, ierocis gan šķiet neadekvāti smags, bet nu ko lai dara... Tiekam iedalītas "sarkanajā komandā", tā teikt sarkanpeintbolisti un dodamies cīņā. Savu pirmo "lodi" (lasīt - krāsu bumbiņu), saņemu tiešā trāpījumā galvā, jo esmu pārāk drosmīga un pārvietojos no viena aizsega uz nākošo... Nākošajās kaujās jau izvēlos citu taktiku "trokšņa radīšana citu aizsegam", kas attaisnojas līdz pat tranšejām... kad saņemu savu nākošo lodi pa aci, eh, cik labi, ka ir maska.... Līdz ar to nevaru lepoties šodien ar "ložu" radītajiem zilumiem... bet zilumi ir... no rāpošanas pa tranšejām.... :)

Vēl jāsaka milzīgs paldies mūsu uzbeku pavāriem, kas, kamēr mēs pa kaujas laukiem, sagatavoja gardum gardu uzbeku plovu! Pats gatavošanas process vien jau bija ko vērts!

Kopumā pasākums bija ļoti labs, jo aizmirst var visu uz pasaules un tikai domāt, ka labāk trāpīt pretinieku komandas pārstāvim, kurš slēpjas tuvējā mājiņā! :)

Vēlos publiski izteikt paldies Guntai ar Lenu par labo pasākumu un "oranžo aproci", lai vismaz arī manā tēlā ieviestu nepieciešamās krāsas elementu un ne tikai.... :)

Bet nu vakara galvenais notikums, protams, bija Dr. Alban uzstāšanās, jā, jā arī pie mums uz Latviju ir sākušas braukt pasaules mega-zvaigznes (pieveram acis un atmiņu šajā brīdī)!!!
Un jau atkal jāpiemin "oranžā aproce", bet tā nu sagadījās, ka pēc burvīgās, emocionāli pielādētās un citādi lieliskās uzstāšanās sastopam Dr. Alban viņa ģerbtuvē (nē, nē - detaļās neiegrimsim) un saprotam, šāds brīdis ir jāizmanto... Un kā jau visi zina "Я всегда беру с сабой видео камеру", mirklis jāiemūžina...

Tā nu es zviedru valodā jautāju māksliniekam no Stokholmas vai var ar viņu nofotogrāfēties, bez jebkādas izbrīnas par zviedru valodu Latvijā, mega-zvaigzne Dr. Alban man atbild zviedriski piekrītoši.

Te nu arī fotogrāfija, jā, jā neasa un ar citiem defektiem, bet to Jūs tikai sakiet tāpēc, ka skauž!!! :)

For English speaking jelous persons - Yes, it's him Dr. Alban! ;)

Nolemjam braukt uz Odesu, caur Transnistriju (Moldovā – politiski korektais nosaukums, jo norāda vien uz reģiona nosaukumu, a la Latgale) jeb Piedņestru (ilgi mācījos izrunāt šo vārdu krieviski). Dodamies Kišiņevas autoostas virzienā (tur tādas ir vairākas), bet nu tomēr tiek atrasta īstā un arī autobuss, liecina par to.

Turpat blakus autobusam skaļi ik pa laikam tiek izsaukts Piedņestras un tās galvaspilsētas Tiraspoles vārds (izklausās nu gandrīz tikpat nelegāli kā „Spirt, vodka, cigareti”, Rīgas Centrāltirgū). Pēc nelielas apspriedes nolemjam, ka varbūt jāizmanto šis piedāvājums, un vienojamies ar šoferīti Aleksandru, par braucienu uz Tiraspoli par 20$ (jāņem vērā, ka vidējā pensija Moldovā ir apm. 30$, līdz ar to priecīgi esam gan mēs, gan Aleksandrs).

Ceļš var sākties, Transnistrija gaida mūs! :)

Tā nu kādu laiciņu braucam pa Moldovas ārēm, līdz šoferītis Aleksandrs ziņo, lai gatavojam pases, jo esot klāt „robeža”, mans ceļabiedrs jau nocieties ieraudzīt slaveno vietu, ka velk ārā fotoaparātu un steidz iemūžināt „valsts, kuras nav” robežu. Un te nu arī sākas problēmas.... Tiekam aicināti izkāpt no mašīnas, un tiek uzdots jautājums „Кто фотографиравал???”

Vai nu stresa līmeņa dēļ, vai kādu citu iemeslu dēļ, ir radusies vajadzība un tad nu draudzīgi jautāju robežsargam, vai varu aiziet uz labierīcībām (nu tas vārds gan lietots, lai iekļautos pieklājības normās, jo par tādām tās grūti saukt)? Gods kam gods, pieklājīgi tiek norādīts virziens, kurā man jādodas, tā nu es atstāju savus ceļabiedrus – 2 zviedrus – it kā robežsargu „gādībā”. Atgriežoties pret mani visnotaļ laipnie robežsargi piedāvā piesēst „девушка, пресадти” uz viena no ķeblīšiem dzelzs vagoniņā, kur vēl pirms minūtes stāvēja varena robežsargu cepure. Kamēr tiek izskatīts ceļabiedra telefona fotokamera, komentējot vai ikkatru bildi (jo īpašas emocijas veltot tortei ar uzrakstu „666”), tiek uzdoti jautājumi, kur, kāpēc braucam, ko mani ceļa biedri darot Kišiņevā (ņemos skaidrot, par viņu praksi Zviedrijas konsulātā Kišiņevā). Jānorāda, ka man individuāli jautājumi netiek uzdoti, nez vai attiecībā pret „brāļiem un māsām” ir cita „pratināšanas” instrukcija? Bildes tomēr neatrodot (jo ne jau nu vienīgi mobilajā telefonā ir kamera....), tiekam palaisti tālāk.

Slavenās fotogrāfijas:

Esam laimīgi par iekļūšanu Transnistrijā, tomēr, kas tev to deva.... Pēc ne vairāk kā 100m ir nākošā robeža, kas šoreiz izskatās vairāk pēc īstas... Saņemam reģistrācijas formas, kuras rūpīgi aizpildām, pretim очество godīgi ierakstu „Janovna” un mēģinu zviedru tēva vārdus izlocīt atbilstoši krievu valodas prasībām.... Atzīmējam, ka mūsu mērķis ir Tranzīts un trīcošām sirdīm stāvam rindā, lai saņemtu atļauju doties tālāk. Mēģinu „pārtulkot” zviedru uzvārdus atbilstošu kirilicai, samaksājam oficiālo iebraukšanas maksu 8 lejas (apm. 36 santīmi) katrs un – neticami – varam doties tālāk (protams, seko vēl somu, mašīnas pārbaude utt., bet tas jau atbilstoši jebkurai formalitātei, atceramies taču vēl tos nesenos laikus, kad tieši šādi viss notikās arī uz mūsu robežas).

Uzreiz aiz robežas ir mūsu šoferīša dzimtā pilsēta (jāatzīst, gan, ka Aleksandrs bija ļoti skeptisks par esošo situāciju ar Piedņestru), Aleksands nolemj nomainīt savu mašīnu pret dēla mašīnu, kamēr viņš to dara, iepērkam, stresa mazināšanai – saldējumus, un atlikums tiek izdots Transnistrijas rubļos, tātad esam tikuši arī pie „valsts, kuras nav” naudas!!! Izbaudījuši robežu Nr. 1 un robežu Nr. 2 sākam saprast, ka varbūt izmantot Aleksandra pakalpojumus līdz pat Odesai, vienojamies, ka 2 h viņš mūs pagaidīs Tiraspolē un tad tālāk vedīs uz Odesu, šis pakalpojums maksā 70$, tomēr ne mirkli to nenožēlojam.

Nelielai atkāpei:

Piedņestras Moldāvu republika (mold. Република Молдовеняскэ Нистрянэ, kr. Приднестровская Молдавская Республика, ukr. Придністровська Молдавська Республіка) - starptautiski neatzītā valsts (kopš 1990), pārsvarā Dņestras kreisajā krastā. Teritorija - ap 3567 kvadrātkilometriem, iedzīvotāju skaits — ap 555 tūkst. Oficiālās valodas - moldāvu, krievu, ukraiņu. PMR tika nodibināta 1990. g. 2. septembrī II Piedņestras visu līmenu deputātu ārkārtas kongresā, sākotnēji saucās par Piedņestras Moldāvu PSR. Kopš valsts dibināšanas laika to vada Igors Smirnovs, sākumā kā Augstākās Padomes priekšsēdētājs, vēlāk kā prezidents. 1992. g. valsts faktiskā neatkarība nostiprināta karā ar Moldāviju, Piedņestras teritorijā izveidoti Miera uzturēšanas spēki ar Krievijas armijas līdzdalību.

Tiraspole. Platas ielas, ceļa malās ik pa brīdim pavīd, tanks, Ļeņins, PSRS karogs.... Esam gatavi skatīt šo vietu savām acīm, uz savām kājām.... Tomēr vispirms – vēders dievs visaugstākais (pat pie Igora Smirnova) – dodamies uz vietējo restorānu (kas gan jau kā ik viss šajā „valstī, kuras nav” pieder Igora Smirnova dēlam, tomēr šim restorānam nav dots nosaukums „Шериф”, kā gandrīz jebkam citam – lielveikalu tīkls, futbola komanda (kura, starp citu, starptautiskos mačos pārstāv Moldovu, apsardzes firma, benzīntanki utt. un tā joprojām). Tiek piedāvātas ēdienkartes angļu valodā (tātad uz tūrismu orientēts serviss???) tomēr apkalpošana nav visai steidzīga, līdz ar to Tiraspoles apskatei mums atlikusi vairs tikai stunda, steidzam to darīt. Sakoptība un tīrība – viennozīmīgi visaugstākajā līmenī, to vien darām, ka steidzam iemūžināt, man jau tik aizmirstās, zviedriem neredzētās vēstures „regālijas” varbūt, lai runā bildes:

Laiks, kā nu pēc bilžu aplūkošanas Jūs saprotiet, paskrēja „Igora spārniem”, līdz ar to nekas cits neatlika, kā ar tikko iegādāto KVINT konjaka pudeli, sēsties mašīnā un doties tālāk, Odesas virzienā.

Piedņestra ir „gara”, bet ne plata „valsts, kuras nav”, līdz ar to tās šķērsošana neprasa ilgu laiku un jau pēc ½ stundas brauciena tuvojamies Palankas robežpunktam. Mani ceļa biedri salasījušies internetā, ka šis ir vissliktākais robežpunkts, jo ukraiņi savā robežas pusē pieprasa, lai pasēs būtu zīmogs, ka esam izbraukuši no Moldovas, savukārt, Piedņestra šādus zīmogus pasē neliek, jo viņi taču ir neatkarīga valsts nevis Moldova (lielākais kukuļa apmērs, kas minēts šajā mājas lapā – 300 EUR! Esam jau sarunājuši atkāpšanās ceļu ar mūsu šoferīti – ja prasa naudu nemaksājam, un viņš mūs (protams, par papildus samaksu)  ved uz citu robežpunktu).

Lai nu kā – šoreiz nav „priekšrobežas”, bet uzreiz nosacīti „īstā”, kā jau ierasts tiekam palūgti izkāpt, un dodamies mazas metāla būdiņas virzienā.... Tajā atrodamies mēs un 4 robežsargi, kas viltīgi māj ar galvu un daudz neko nerunā. Es tieku uztverta kā tulks, nevis objekts, jau tekoši spēju izskaidrot savu ceļabiedru uzturēšanos Kišiņevā mērķi, par mūsu vēlmi apskatīt Odesu utt. Tomēr vienā brīdī, viena no robežsarga balsī ieskanas igauņu (!!!) akcents, uz ko es tieši tādā pašā akcentā atbildu – „Я не из Эстонии я из Латвии!”. Tad nu uzklausu anekdotes par igauņiem, kuras balstās uz mums jau zināmo aksiomu par igauņu lēnumu, izrādu izbrīnu par to, ka arī viņi zina šos jokus un vēl pēdējo reizi uzmetot skatienu manu zviedru virzienā, mums tiek novēlēts labs ceļš! Esam vēl priecīgāki par izkļūšanu no Transnistrijas, kā par iekļūšanu tajā! :)

Šodien klausoties lekciju "Pārmaiņu vadība" un vispārējā maģistra darbu tēmas izvēles stresā, izdomāju (manuprat, ģeniālu) maģistra darba tēmu: "Pofigisms pārmaiņu vadībā un tā pārvarēšana nošaujoties", atslēgas vārdi - "pofigisms" un "nošaujoties" tika saklausīti vairākkārtīgi lekcijas laikā.

Šobrīd meklēju "pofigisma" zinātnisko definīciju, ja kāds var izlīdzēt - priecāšos! ;)

Magda now is big - 2 years already! :)

Have returned back from really nice trip (even the wheather wasn't +20 as I hoped when booked a flight (after quite a lot rum with coke))!!!

Check out pictures! :)

Got 10 in the exam!!! Was the most boring subject ever, but luckily now it is over!!!

Hm... Seems that nothing new happens...

But it is not true.... It is just question of Privacy.... ;)

Dienas citāts: "Latviešu sieviešu izmisums ir paņemama lieta!" :)

Good news - it is snow in Riga!!! :)

Bad news - I should go to work tommorow, after 2 weeks of vacation...

It is just a border line, artificial one, but it makes sense.... :)

New Year is approaching... I will celebrate it in "Le Perdant" party! Wonder what it is... Will see it later... ;)

Good night! (0:40)

Just after Christmas carols I got Christmas feeling....

And... Santa Claus sent sms to my godchild that he has left Christmas presents on balcony!!! So I have his phone number! ;)

Merry Christmas and believe in miracles! They are everywhere....

Finally all presents are done...

But somehow this Christmas feeling is strange...

Christmas sofa

The last exam is over! Took just 2.5 h... :)